Ja Jūs piekristu kādas manas paziņas vārdiem – protams, ka tā filma bija laba – tur taču bija Kolins Farels – tad šis bloga ieraksts būs tieši jums, jo kurš gan var turēties pretī šim nobružātajam īru šarmam. Kādu laiku atpakaļ tiešām redzēju kādu neierasti skaistu filmu ar misteru izskatīgo īru aktieri (kaut gan lielākā daļa no viņiem tādi ir), kas lika man aizdomāties par citām viņa filmām, kuras izglābj ne tikai Farela seksapīls, bet kuras tiešām ir vērts noskatīties, un vienu no tām pat, ja paveicas, vēl iespējams noskatīties kādā no Rīgas kinoteātriem, un – nē – es nerunāju par Horrible Bosses (2011), jo, lai arī jutos kārdināta, tomēr pēc vairākām negatīvām atsauksmēm nolēmu nogaidīt līdz dienai, kad man tiešām kārosies kādu muļķīgu amīšu komēdiju.
***
If you would agree with the words of a friend of mine – of course it had to be a great film – Colin Farrell was in it – then this blog post is for you, for who could ever resist this trashy Irish charm. Some time ago I actually did see a fresh and surprisingly beautiful film with Mr good-looking-irish-actor (although most of them are like that) which made think back about other films that he has done and which are not just saved by the sexiness of Farrell but are also actually worth watching and one of them you can still see in one of the cinemas of Riga, and – no – I am not talking about Horrible Bosses (2011) although I must admit I was tempted to see it, however after several negative critiques I decided to wait for a moment in my life when I have time for a screwball comedy (usually I try not to waste time on them).
Phone Booth (Joel Schumacher, 2002)
Mana pirmā filma, kurā novērtēju Kolinu Farelu kā diezgan izskatīgu uzlecošo zvaigzni (toreiz filmu skatījos galvenokārt Foresta Waitakera dēļ). Filma atklāja gan Farela aktiera talantu, gan arī viņa kā aktiera piemērotību un turpmāko attīstību spraiga sižeta filmu žanrā, tomēr jāsaka, ka man (sieviešu dzimumam) droši vien vairāk patīk redzēt Farelu uz kino ekrāniem kā skaistu nabadziņu un mīlas moku cietēju. Tā kā šī ir vienīgā action filma manā Farela sarakstā, tad jāsaka, ka tā tomēr atšķiras no citām šāda tipa filmām, kurās Farels ir filmējies, jo šajā ziņā filmas režisors Džoels Šūmahers meistarīgo spraigumu panācis visu uzsvaru liekot uz Kolina Farela tēla Stjū Šeparda iekšējo spriedzi, filmā atainojot kā lielpilsētas spīdeklis, kam visa pasaule pie kājām, nu iesprostots 1x1m telefonbūdā, kurā arī izšķirsies viņa turpmākais liktenis, tādejādi liekot domāt, ka šeit ietekme ņemta vairāk no Hičkoka trilleru spriedzes radīšanas paņēmieniem, mazāk no Holivudas trilleru prakses.
***
The New World (Terrence Malick, 2005)
Šī nu ir filma par kuru varētu rakstīt un rakstīt – filma – dzejolis, kurā plūstoši un nesteidzīgi atklājas maģiskais mīlas stāsts starp indiāņu princesi Pokahontas (lomā tajā laikā tikai 14gadīgā, bet ar savu vienkāršumu un svaigumu satriecošā pusperuiešu/pusšveiciešu aktrise Q’orianka Kilcher) un britu kolonizatoru Džonu Smitu – Farels, kurš šajā tēlā atklāj skatītājiem piedzīvojumu kāro jaunās pasaules atklājēju, kas nemitīgi mētājas starp skarbo un reālo kolonijas nometni un nereālo tomēr maģiski vilinošo dzīvi mežā ar savu mīļoto, pa vidam cenšoties pārvarēt vēlmi visu pamest un doties vēl tālākos ceļos un atklāt taču beidzot to sasodīto Indiju. „I thought it was a dream… what we knew in the forest. It was the only truth.” – teica Džons Smits un tā arī liekas filmas beigās – it kā tas viss bija tikai sapnis.
***
Cassandra’s Dream (Woody Allen, 2007)
Vudija Alena kārtējais gabals par parastajiem cilvēciņiem, kas arī ļauj viņa filmām būt gan tuvām un saprotamām mums cilvēkiem „tur lejā” (pretēji tipiskām Holivudas filmām, kurās parasti apspēlēti nez kādi veiksminieki/smukulīši), gan tajā pašā laikā mierinošām (sak – ne es vienīgais tāds dzīvē apmaldījies). Katrā ziņā Alens prot attēlot neveiksmīgus un netalantīgus cilvēkus diezgan labi, un Ewan McGregor un Colin Farrell šajā filmā kā brāļi-lūzeri, kuri to vien grib kā nedaudz veiksmes dzīvē, bet nesanāk, liekas diezgan viegli saprotami. Vairāk gan no sižeta neatklāšu, jo sižets ir diezgan viendimensionāls, tādēļ arī atstāstāms 3 teikumos, tomēr filma liek aizdomāties par sapņiem un to, cik daudziem cilvēkiem tos lemts piepildīt. Nolemtība – cūcība!
***
In Bruges (Martin McDonagh, 2008)
Melnā komēdija par amatieriem slepkavām un to, kas notiek, kad darbā viss noiet greizi – tā teikt par viņu morāles un ētikas normām ar pavisam absurdām tomēr pašsaprotamām beigām. Patiks, ja bijāt sajūsmā par brāļu Koenu „Burn after Reading” (2008) un kā odziņa uz deserta Farela tēls filmā - Rejs. Neliels spoilers – šajā filmā viņš pārkāpj pilnīgi visas pieņemtās ētikas normas – nogalina bērnu, piekauj sievieti un vairākkārtīgi aizskar punduru, bārstot viņa virzienā rasistiskus - nēģeru/punduru jokus. Vēl viens filmas gardais kumoss ir arī Ralfa Fainsa varonis – abu boss Harijs - kā neirotisks, ārkārtīgi rupjš, tomēr ar fanātiski reliģiozu taisnīguma izjūtu. Un visbeidzot tas viss pārliets ar Veceiropas vēsturiskās pilsētas mērci.
***
Ondine (Neil Jordan, 2010)
Īru/skotu tautas pasaka, tā teikt – skaista, sirsnīga, vienkārši jauka, ko papildina Sigur Rós mistificējošā mūzika. Stāsts par skumīgu īru zvejnieku Sirakūzu (Farels), kurš kādu dienu no jūras izceļ sievieti un dzīve pēkšņi kļūst rožaināka gan viņam, gan viņa slimajai meitiņai, kura ir pārliecināta, ka šeit iejaucas pārdabiski spēki. Jums patiks, ja iedvesmojaties no mūsdienīgajām pasakām un interesējaties par skotu mitoloģiju. Aizmirstiet „Krēslu” – šī filma ir daudzreiz sirsnīgāka un patiesāka.
***
