Viena no gaidītākajām filmām šī gada otrajā pusē noteikti ir septembrī iznākošā „Restless” (2011, Gus van Sant) ar jauno, bet jau zvaigznes statusu sasniegušo Mia Wasikowska un vēl Holivudā pavisam nepieredzējušo Henry Hopper (jā, jā tā paša Dennis Hopper dēlu). Filma apspēlē mūžseno stāstu par zem nelaimīgas zvaigznes dzimušajiem mīlniekiem Romeo un Džuljetu. Tikai Šekspīra naidīgās ģimenes šeit aizstātas ar tik pat zināmām kino klišejām kā sabiedrības atstumtība, pārprasti radošas personības un nedziedināmas slimības – citiem vārdiem sakot – runā, ka mīlestība uzvar visu – un katra sevis cienoša Šekspīriskā traģēdija prot apspēlēt šos dzīves pārbaudījumus, kurus tad nākas pārvarēt mūsu mīlniekiem.
***
One of the most anticipated films of the second half of this year definitely is “Restless” (2011, Gus van Sant) which is coming out on September and stars the young and promising Mia Wasikowska and the inexperienced yet also promising Henry Hopper (the same son of the legendary actor Dennis Hopper). The film focuses around the age-old story of star-crossed lovers Romeo and Juliet. Only instead of the rivalry between two families as it was in the Shakespeare’s play, Van Sant gives us other cinematic clichés like social castaways, misunderstood creative personalities and incurable illnesses – in other words – they say that love conquers everything – and every respectful Shakespeare-like tragedy plays around these challenges of life that the lovers need to overpass.
Bet ar ko tad atšķirsies šī filma no citām šāda tipa filmām – saldsērīgā kabarē mūzikla „Moulin Rouge” (2001, Baz Luhrmann), Amerikāņu Indiāņu princeses Pokahontas un Britu iekarotāja Džona Smita mīlasstāsta „The New World” (2005, Terrence Malick) vai pasakas par Otrā pasaules kara mīlas upuriem „Atonement” (2007, Joe Wright) – kas ir tikai dažas no tiešām labajām traģēdijām.
Pirmkārt, tas ir svaigs skatījums. Šķiet „Atonement” (2007) arī varētu būt pēdīgā tiešām labā filma, ko esmu redzējusi apspēlējot tematu „gulbju cienīga mīlestība” (kādreiz ļoti sen, kad biju vēl maza meitenīte, dzirdēju stāstu, kas slēpjas aiz Gulbju Ezera sižeta – dzīvē gulbji sastop savu īsto un vienīgo otro pusīti un, ja gadījumā tā mirst, arī paši triecas pret klintīm, jo dzīvot vairs nav kam). Tāpēc varētu teikt, ka publika ir izslāpusi pēc kāda jauna saldsērīga mīlas stāsta (labā nozīmē, protams), un šī ir viena no retajām reizēm, kad šāds stāsts mums tiek piedāvāts pavisam reālistiskā mūsdienu gaisotnē.
Otrkārt, filma varētu būt svaiga arī no jauno mīlnieku viedokļa (protams, arī Romeo un Džuljeta bija tikai 14 gadus jauni, pretēji tam, ko mums centās iestāstīt Baz Luhrmann), tomēr atšķirībā no citam jau redzētām vai neredzētām traģisku mīlasstāstu filmām (lai piedod filmas „Love and other drugs” veidotāji, bet nu nespēju es sevi piespiest noskatīties gandrīz divas stundas garo raudamgabalu par nedaudz kaitinoši impulsīvu Anne Hathewey varoni, kura gatava paradīt ciniķim Jake Gyllenhaal varonim, kā pa īstam baudīt dzīvi, piedāvājot viņam seksu bez saistībām) attiecības šo jauniešu starpā šķiet tik šķīstas un nevainīgas, ka tā vien gribas redzēt, kā gan filmas beigās viņi atrisinās dzīves piespēlētos sarežģījumus, ar kuriem pat pieaugušie reti kad tiek galā.
***
So how then this film is different from other similar films like the bittersweet cabaret musical “Moulin Rouge” (2001, Baz Luhrmann), or the love story between the American Indian princess Pocahontas and the British invader John Smith in “The New World” (2005, Terrence Malick), or the fairytale of two World War II victims in love in “Atonement” (2007, Joe Wright) – to name just a few of the best tragedies.
Firstly, it’s a fresh point of view, because it looks like “Atonement” (2007) really has been the last presentable film which depicts a “swan love” worthy relationship (a long time ago when I was a little girl I heard the story behind the plot of the “Swan Lake” – they say that swans only have one true love in life and if this love dies the other swan then crashes himself against the cliffs, because it has no reason to live anymore). So you can say that the audience has been craving a new bittersweet love story since (in a good sense, of course), and this is an instance when that kind of story has been offered to us only more realistic and modern.
Secondly, the film could also be fresh in the sense of the two lovers (though Romeo and Juliet were also very young, contrary to how Luhrmann depicted them). However, unlike other seen and unseen tragic lovestory films (I’m sorry “Love and other Drugs”, but I just couldn’t bear to watch the nearly 2 hours long chick flick about this slightly irritating impulsive soon-to-be-dead Anne Hathaway’s character who decides to teach the cynical guy Jake Gyllenhaal’s character how to live to the fullest by offering him sex without commitment) the relationship between these two characters seems so pure and innocent that you just want to watch and find out how will they cope with the life’s obstacles, that are hard even for adults.
Stāsta galvenie varoņi ir tipiski skolas outsaideri, no kuriem viens ienīst dzīvi un atmetis ar roku dzīvošanai kā tādai, vairāk pievēršot uzmanību nāvei un savam draugam spokam, savukārt otra bauda dzīvi līdz mielēm, jo tās viņai vairs nav atlicis daudz – citiem vārdiem – no malas skatoties –viņi noteikti neuzvedās kā mūsdienu tipiski pusaudži, tāpēc arī viņiem tik viegli just līdzi.
Visvairāk filmā mani saista divi aspekti – filmas galvenā varone, kuru atveido jau minētā, manuprāt, ļoti daudzsološā jaunā aktrise Mia Wasikowska. Jāatzīstas gan, ka pirms tam esmu viņu redzējusi tikai Tim Burton pasakā „Alice in Wonderland”, tomēr īsi pēc tam manu uzmanību piesaistīja kolorītā Teen Vogue (march, 2010) fotosesija, kurā Mia izrādīja ne tikai savu jauno frizūru, bet arī izcilo stila izjūtu.
***
The main characters are typical outsiders at school – one of them hates life and has dropped out of the business of living for good, while concentrating more on the death and his best friend ghost, while the other one lives life to the fullest, because she hasn’t got much left to enjoy – in other words – they aren’t your typical teenagers and that’s why it is so easy to root for them.
There are two aspects in this film that enchains me the most – firstly, it is the young and hopeful new born Hollywood star Mia Wasokowska who plays the lead female role. To be honest though, I have only seen one of her films before which is of course Tim Burton’s “Alice in Wonderland”, but it was just soon after when I happened upon the Teen Vogue photo shoot (march issue, 2010), where Mia was not only presenting her new hair-do, but also her exquisite sense of style.
Un nešaubīgi Mias personiskais stils un neordinārais izskats iedvesmojis arī filmas kostīmu mākslinieka Danny Glicker darbu. Kā saka pats Glicker viņš vēlējies: „Ar kostīmu palīdzību attēlot personāžu niansētos raksturus un viņu krāšņo iekšējo pasauli, Mias gadījumā ietekmējoties no 1920to un 30to gadu modes, tajā pašā laikā padarot viņas stilu svaigu un oriģinālu.”
There’s no doubt that Mia’s personal style and her extraordinary look also influenced the work of the costume designer Danny Glicker. As Glicker says himself:”I wanted to create costumes that helped to define these nuanced characters who are seemingly ordinary on the outside but remarkable within. In Mia’s case I was inspired by the look of the 1920s and 30s, in the same time keeping it fresh and original.”
Otrs no filmas aspektiem noteikti ir filmas režisors – kritiķu, filmu festivālu un skatītāju mīlētais Gus van Sant, par kuru arī man kauns atzīties, bet tik daudz viņa filmas ir manā must-see saraksta, tomēr tik maz vēl pagaidām ir redzēts. Gus van Sant populārs ar viņa unikālo filmas stilu - mākslinieciski veidotajiem filmu kadriem (kā vizuālas metaforas), kombinācijā ar bieži vien maģisko Danny Elfman mūziku, tajā pašā laikā vienmēr saglabājot tēmas un satura svaigumu un mūsdienu cilvēkam viegli uztveramu, tomēr intriģējošu sižetu. Tādēļ atliek vien nosolīties, ka Gus van Sant Part 2 sekos drīz.
***
The other aspect of the film is definitely the director Gus van Sant who is praised both by the film critics and the audience, although I must admit again, while most of his films are in my must-see list, there are just a few that I have actually seen. Gus van Sant fascinates me with his unique style of shooting – he manages to create a kind of visual metaphors on screen which create magic in combination with Danny Elman’s music, though at the same time he manages to stay fresh and modern when it comes to the themes and content of his films, so the plot is both perceivable yet intriguing. So I can just promise that Gus van Sant Part 2 will follow soon.
***
Skatāmies filmu! Un neaizmirstam komentēt! Jo mani interesē arī jūsu viedoklis./ Let’s watch the film and don’t forget to comment, because I’m interested also in your opinion.
