Reiz man radās jautājums – ja tik
populārs ir pieņēmums, ka katrs cilvēks ir neatkārtojams kā sniegpārsliņa, ar
ko arī jālepojas, tad kāpēc pasaulē vēl arvien pastāv homofobija, rasisms,
diskriminācija un vispārēja neiecietība pret jebko, kas šķietami neatbilst sabiedrības
noteiktajam normām. Kā pats par sevi saprotams tiek pieņemts, ka atšķirīgie
cilvēki ir draudīgi un baisi, tomēr, paskatoties apkārt, jāsecina, ka paši
bīstamākie cilvēki uz pasaules parasti izskatās „visnormālākie”.
***
I have a question – if it is so
popular to believe that we should embrace that we are all beautiful and unique
snowflakes, why is it so that there’s still homophobia, racism, discrimination
and overall intolerance towards everyone different in this world. Everyone who
doesn’t apply to the supposed norms of society is seen as someone dangerous or
intimidating yet if we take a look around one has to acknowledge that it’s the
most dangerous people that go round looking normal.
„Mary and Max” (2009, Adam
Elliot) ir brīnišķīgi nevainīga animācijas filma, kas māca nebūt
aizspriedumainiem un godināt to, ka esam unikāli arī tad, ja neesam diženas
izcilības. Un kā gan labāk to parādīt, ja ne caur nevainīga bērna acīm, kas
pasauli neredz normās un stereotipos, bet gan ir atvērts to veidot tādu, kāda
tā labpatīkas. Nepārprotiet, šajā filmā nav pareiza dzīves modeļa plāna, jo pat
visbrīvdomīgākie cilvēki mēdz pieļaut kļūdas. Tomēr tā iedrošina – ja jau mēs
katrs esam unikāls kā sniegpārsliņa, tad arī mūsu dzīvēm jābūt tik pat
neatkārtojamām.
***
„Mary and Max” (2009, Adam
Elliot) is a wonderfully naive animation film that teaches us not to be
narrow-minded and celebrate that we are all special even if we are underdogs and are not meant for greatness. And how better to show it if not with the eyes of
a child who doesn’t look at the world through norms and stereotypes, but instead
is willing to create it anew by her own standards. Don’t get me wrong, this film
doesn’t show you the right way how to live your life as even the most
free-spirited people make mistakes. However, it encourages you – since we are
all singular then our lives should be one of a kind as well.
Mary Daisy Dinkle ir vientuļa un
skumja 8 gadus veca austrāļu meitene, kurai nav ne draugu, ne rotaļlietu, ne
mīlošu vecāku, tādēļ viņa izlemj sameklēt sev vēstuļu draugu un uzraksta kādam
uz labu laimi izvēlētam cilvēkam. Šis kāds izrādās ar Aspergera sindromu
slimais 44 gadus vecais Ņujorkas ebrejs ateists Max Jerry Horowitz, kuram ir
atkarība no šokolādes un matemātisku uzdevumu risināšanas. Lai tiktu galā ar
skarbo dzīves realitāti (vai vismaz iegūtu draugu ar ko parunāties) Mary uzdot
Maxam neskaitāmus ar dzīvi saistītus jautājumus, kas arī veido sī stāsta pamatu.
Arī savu iepriekšējo filmu (īsfilmu „Harvie Krumpet”, 2003, kura apbalvota ar
zelta Oskara statueti kā labākā īsmetrāžas animācijas filma) režisors Adam
Elliot veidoja, par pamatu ņemot nevainīgu pasaules izzināšanas ceļu. Lieki
piebilst – ja patika „Mary and Max”, patiks arī šī:
***
Mary Daisy Dinkle is a lonely and
melancholy 8 year old Australian girl, who doesn’t have friends or toys or
loving parents for that matter, so she decides to acquire a pen friend and
writes a letter to a person on random. This someone is non other than the 44
year old New York native Jewish atheist Max Jerry Horowitz who suffers from
Asperger’s syndrome and is addicted to chocolate and solving mathematical
equations. In order to cope with the harsh reality (or find a friend to talk to
at least) Mary starts to ask Max different life related questions which
eventually form the backbone of the story. Director Adam Elliot’s previous work
- the short animation „Harvey Krumpet” (2003) (which received an Oscar for
best animated short film) – was created in a very similar way as well, taking as
a basis the passage of innocence for the world exploration. Needless to say that
if you liked „Mary and Max” you will like this too:
Viena no fascinējošākajām lietām
filmā, bija tās krāšņā stāstījuma forma ar bagātīgo poētisko izteiksmes līdzekļu
devu, kas ironiskā kārtā nav uztverami galvenajam filmas varonim Maxam (jo, kā
jau mēs zinām, viņš pasauli spēj uztvert tikai burtiski). Klausoties Barry
Humphries patīkamajā balss tembrā, prātā atausa vēl kāda pavisam ne bērnu
animācijas filmu veidotāja Tim Burton režisētā īsfilma „Vincent” (1982), kas
tāpat kā „Mary and Max” stāsta par neordināru puisēnu, kuru nesaprot pat viņa
paša māte.
***
One of the most fascinating things
in this film was the vivid narration full of gorgeous poetical means of
expression which is ironic as well, because one of the main characters Max
can’t perceive these kinds of expressions (for as we know he can only perceive
the world literally). So while listening to Barry Humphries lovely baritone, I
remembered another short animation film made by another famous not-at-all-meant-for-children animation film director Tim Burton
„Vincent” (1982) which just as „Mary and Max” tells a story of a misunderstood
extra-ordinary boy.
Rezumējot, man patika, ka filmas
fināls nekādā mērā nebija paredzams, un, lūk, fakti, ko ieguvu no šīs filmas:
1)Vissvarīgāk ir mīlēt pašam sevi!
2)Jebkurš dzīves mērķis var būt
pareizais un īstais!
3)Draugi ir priekš tam, lai
izaicinātu, nevis lai pielabinātos.
4)Smaidīšana iekšēji arī skaitās!
***
To sum up, I liked that the
film’s finale wasn’t predictable in any way and also these are the facts that I
derived from it:
1)Love yourself first;
2)No life goal is stupid;
3)Friends are there to challenge
you not to flatter you;
4)Smiling in your brain is also smiling!
