Kamēr Amerikāņi vēl arvien vairās tieši norādīt uz nežēlīgajiem
vēsturiskajiem faktiem saistītiem ar afroafrikāņu paverdzināšanu (tiešām uz
pirkstiem saskaitāms to filmu skaits, kur šī tēma aizskarta), Briti ķērušies
tēmai pie ragiem tā kārtīgi ar režisoru Steve McQueen priekšgalā, uzdodot pašu
nozīmīgāko cilvēces esamības jautājumu – ko nozīmē būt brīvam?
***
While Hollywood still avoid the uneasy topic of Afro-American slavery (you can literary count on the fingers of your hand how
little films have touched the theme), British director Steve McQueen has taken
the bull by its horns and seeks the answer to one of the most important
questions of the existence of human race
- what it means to be free?
Mēneša sākumā mūsu kino klubs pievērsās 2014. gada Oskaru Nominantu
tēmai (kaut gan šajā gadījumā varētu pat teikt – potenciālo uzvarētāju tēmai,
jo esmu gandrīz 100% pārliecināta, ka tieši „12 Years a Slave” mājās aiznesīs
galveno Oskara statueti). Par pamatu filmā ņemts brīvā nēģera Solomon Northup
tāda paša nosaukuma autobiogrāfiskais darbs, kuru viņš uzrakstīja pēc tam, kad
tika ļaunprātīgi piemuļķots un pārdots verdzībā, 12 gadus strādājot dažādās
dienvidu štatu plantācijās.
***
At the beginning of this month „The Movie club” (as we call ourselves now) started to look into the list of 2014 Academy Award Nominees or in this case into the list of potential winners for I am nearly 100% sure that Steve McQueen’s „12 Years a Slave” (2014) will be the one film bringing home an Oscar for Best Picture. The film is based on the memoir of the same name by Solomon Northup – a free negro who is maliciously cheated and sold into slavery and spends the next 12 years working in different southern state plantations.
Lieki piebilst, ka filma izklāsta nopietnu un vēl mūsdienās
aktuālu tēmu – cilvēku tirdzniecību – tomēr šoreiz ar to vien man nebija gana.
Lai arī cik slavēta, filma mani līdz galam neuzrunāja. Acīm redzamā un vienkāršā stāstījuma forma
šeit nekalpoja kā izteiksmes līdzeklis, bet, manuprāt, tieši otrādi, bija tieši
tik uzstājīga kā sarkana lupata vērsim, ļoti maz ko atstājot pašatklāsmei.
Liekas, ka režisors centies savā filmā iekļaut pēc iespējas vairākus šī
traģiskā stāsta aspektus, līdz ar to pilnībā neatspoguļojot galveno filmas
vēstījumu tiem, kas „no malas”.
***
Needless to say that the film focuses on the grave and ever-present topic - slavery (or human trafficking as it is called today) – however, for me it was not enough this time. No matter how praised the film didn’t connect with me fully and the reason could be the obvious and plain narration which left very little to revelation. It looks like as if the director has tried to include as much biographical details as possible, not reflecting enough the true message of the story to „the outsiders”.
Par "malējajiem" šeit jāsauc visi ne-amerikānieši, jo filmā
skaidri nolasāma tā dēvētā Amerikas pilsoniskā reliģija, kas sevī ietver
brīvības ideju kā cilvēciska cilvēka iekšējo stāvokli. Tas nozīmē, ka mūsu
izvēles nevis citi diktē to, vai būsim brīvi vai nebrīvi jeb, citiem vārdiem, tikai
izvēloties kļūst par „cilvēku” mēs kļūstam brīvi, savukārt necilvēcīgs
vergturis nekādi nevar būt brīvs, jo ir pakļauts konkrētiem rīcības modeļiem,
no kuriem viņš nevar atkāpties. Šādā perspektīvā skatoties – kurš tad filmā
īsti bija brīvs, un kurš ne?
***
With „outsiders” I mean all non-American people, because the film implies the so called American civil religion which includes the idea that freedom is a part of humane human condition meaning that whether a person is free or not is determined only by the choices we make and not by something others think. In other words, only by choosing to be humane you can become free, while the inhuman slave masters can’t possibly be free because they are limited by the patterns of action they are supposed to follow. This perspective makes you wonder – who really were the free ones and who were the slaves in this story?
12 years a slave publicity stills. Copyright © 2013 Fox Searchlight Pictures. All rights reserved.
No pozitīvās puses, jāuzslavē filmas scenogrāfija un operatora
darbs – lēnās, poētiskās ainas, kurās ietverta visa dzīves gudrība un skumjas ,
piemēram, Solomona skatiens, kas ieurbies skatītājā, vēstot, ka kaut kas viņā
ir salūzis uz neatgriešanos. Kā arī jāizceļ otrā plāna aktrises Lupitas Nyong’o
tēlojums (par kuru 99% arī viņa dabūs savu Oskara statueti), kura prožektoru
gaismā nokļuva ne tikai sava aktiertalanta, bet arī izsmalcinātā stila dēļ.
***
On the positive side I have to distinguish the excellent cinematography and stage design – the slow, poetic scenes include all the world’s wisdom and sadness at the same time, for example Solomon’s long stare to the camera implying that something has broken inside of him for good. Also I would like to highlight actress Lupita Nyong’o who dazzled Hollywood not only with her performance (she’s 99% likely to receive an Oscar for Best Supporting Role as well) but also with her distinct fashion sense.
Lupita Nyong'O publicity stills. Copyright © 2013 eonline.com. All rights reserved
Rezumējot, filma ir cienīga, tomēr noteikti nebūs tā, kuru atcerēšos, kā labāko 2013. gada filmu. Un, ja runā par verdzības tēmu, pagājušā gada Oskara nominanti (un ieguvēji), šīs tēmas aizsācēji - brīnišķīgi iedvesmojošā „Lincoln” (2012, Steven Spielberg) un pat satīriskā „Django Unchained” (2012, Quentin Tarantino) - man tomēr patika labāk.
***
To sum up, the film is worthy of an Oscar nomination, however it won’t stay into my mind for long I’m afraid. And considering this topic, last year’s Oscar nominees (and winners) - the beautifully inspiring „Lincoln” (2012, Steven Spielberg) and the satirical „Django Unchained” (2012, Quentin Tarantino) were more my cup of tea.
