Mary and Max publicity stills. Copyright © 2009 Icon Entertainment International. All rights reserved.

Reiz man radās jautājums – ja tik populārs ir pieņēmums, ka katrs cilvēks ir neatkārtojams kā sniegpārsliņa, ar ko arī jālepojas, tad kāpēc pasaulē vēl arvien pastāv homofobija, rasisms, diskriminācija un vispārēja neiecietība pret jebko, kas šķietami neatbilst sabiedrības noteiktajam normām. Kā pats par sevi saprotams tiek pieņemts, ka atšķirīgie cilvēki ir draudīgi un baisi, tomēr, paskatoties apkārt, jāsecina, ka paši bīstamākie cilvēki uz pasaules parasti izskatās „visnormālākie”.

***

I have a question – if it is so popular to believe that we should embrace that we are all beautiful and unique snowflakes, why is it so that there’s still homophobia, racism, discrimination and overall intolerance towards everyone different in this world. Everyone who doesn’t apply to the supposed norms of society is seen as someone dangerous or intimidating yet if we take a look around one has to acknowledge that it’s the most dangerous people that go round looking normal.

„Mary and Max” (2009, Adam Elliot) ir brīnišķīgi nevainīga animācijas filma, kas māca nebūt aizspriedumainiem un godināt to, ka esam unikāli arī tad, ja neesam diženas izcilības. Un kā gan labāk to parādīt, ja ne caur nevainīga bērna acīm, kas pasauli neredz normās un stereotipos, bet gan ir atvērts to veidot tādu, kāda tā labpatīkas. Nepārprotiet, šajā filmā nav pareiza dzīves modeļa plāna, jo pat visbrīvdomīgākie cilvēki mēdz pieļaut kļūdas. Tomēr tā iedrošina – ja jau mēs katrs esam unikāls kā sniegpārsliņa, tad arī mūsu dzīvēm jābūt tik pat neatkārtojamām.

***

„Mary and Max” (2009, Adam Elliot) is a wonderfully naive animation film that teaches us not to be narrow-minded and celebrate that we are all special even if we are underdogs and are not meant for greatness. And how better to show it if not with the eyes of a child who doesn’t look at the world through norms and stereotypes, but instead is willing to create it anew by her own standards. Don’t get me wrong, this film doesn’t show you the right way how to live your life as even the most free-spirited people make mistakes. However, it encourages you – since we are all singular then our lives should be one of a kind as well.

Mary Daisy Dinkle ir vientuļa un skumja 8 gadus veca austrāļu meitene, kurai nav ne draugu, ne rotaļlietu, ne mīlošu vecāku, tādēļ viņa izlemj sameklēt sev vēstuļu draugu un uzraksta kādam uz labu laimi izvēlētam cilvēkam. Šis kāds izrādās ar Aspergera sindromu slimais 44 gadus vecais Ņujorkas ebrejs ateists Max Jerry Horowitz, kuram ir atkarība no šokolādes un matemātisku uzdevumu risināšanas. Lai tiktu galā ar skarbo dzīves realitāti (vai vismaz iegūtu draugu ar ko parunāties) Mary uzdot Maxam neskaitāmus ar dzīvi saistītus jautājumus, kas arī veido sī stāsta pamatu. Arī savu iepriekšējo filmu (īsfilmu „Harvie Krumpet”, 2003, kura apbalvota ar zelta Oskara statueti kā labākā īsmetrāžas animācijas filma) režisors Adam Elliot veidoja, par pamatu ņemot nevainīgu pasaules izzināšanas ceļu. Lieki piebilst – ja patika „Mary and Max”, patiks arī šī:

***

Mary Daisy Dinkle is a lonely and melancholy 8 year old Australian girl, who doesn’t have friends or toys or loving parents for that matter, so she decides to acquire a pen friend and writes a letter to a person on random. This someone is non other than the 44 year old New York native Jewish atheist Max Jerry Horowitz who suffers from Asperger’s syndrome and is addicted to chocolate and solving mathematical equations. In order to cope with the harsh reality (or find a friend to talk to at least) Mary starts to ask Max different life related questions which eventually form the backbone of the story. Director Adam Elliot’s previous work - the short animation „Harvey Krumpet” (2003) (which received an Oscar for best animated short film) – was created in a very similar way as well, taking as a basis the passage of innocence for the world exploration. Needless to say that if you liked „Mary and Max” you will like this too:

Viena no fascinējošākajām lietām filmā, bija tās krāšņā stāstījuma forma ar bagātīgo poētisko izteiksmes līdzekļu devu, kas ironiskā kārtā nav uztverami galvenajam filmas varonim Maxam (jo, kā jau mēs zinām, viņš pasauli spēj uztvert tikai burtiski). Klausoties Barry Humphries patīkamajā balss tembrā, prātā atausa vēl kāda pavisam ne bērnu animācijas filmu veidotāja Tim Burton režisētā īsfilma „Vincent” (1982), kas tāpat kā „Mary and Max” stāsta par neordināru puisēnu, kuru nesaprot pat viņa paša māte.

***

One of the most fascinating things in this film was the vivid narration full of gorgeous poetical means of expression which is ironic as well, because one of the main characters Max can’t perceive these kinds of expressions (for as we know he can only perceive the world literally). So while listening to Barry Humphries lovely baritone, I remembered another short animation film made by another famous not-at-all-meant-for-children animation film director Tim Burton „Vincent” (1982) which just as „Mary and Max” tells a story of a misunderstood extra-ordinary boy.

Rezumējot, man patika, ka filmas fināls nekādā mērā nebija paredzams, un, lūk, fakti, ko ieguvu no šīs filmas:

1)Vissvarīgāk ir mīlēt pašam sevi!

2)Jebkurš dzīves mērķis var būt pareizais un īstais!

3)Draugi ir priekš tam, lai izaicinātu, nevis lai pielabinātos.

4)Smaidīšana iekšēji arī skaitās!

***

To sum up, I liked that the film’s finale wasn’t predictable in any way and also these are the facts that I derived from it:

1)Love yourself first;

2)No life goal is stupid;

3)Friends are there to challenge you not to flatter you;

4)Smiling in your brain is also smiling!

Kamēr Amerikāņi vēl arvien vairās tieši norādīt uz nežēlīgajiem vēsturiskajiem faktiem saistītiem ar afroafrikāņu paverdzināšanu (tiešām uz pirkstiem saskaitāms to filmu skaits, kur šī tēma aizskarta), Briti ķērušies tēmai pie ragiem tā kārtīgi ar režisoru Steve McQueen priekšgalā, uzdodot pašu nozīmīgāko cilvēces esamības jautājumu – ko nozīmē būt brīvam?

***

While Hollywood still avoid the uneasy topic of Afro-American slavery (you can literary count on the fingers of your hand how little films have touched the theme), British director Steve McQueen has taken the bull by its horns and seeks the answer to one of the most important questions of the existence of human race  - what it means to be free?

Mēneša sākumā mūsu kino klubs pievērsās 2014. gada Oskaru Nominantu tēmai (kaut gan šajā gadījumā varētu pat teikt – potenciālo uzvarētāju tēmai, jo esmu gandrīz 100% pārliecināta, ka tieši „12 Years a Slave” mājās aiznesīs galveno Oskara statueti). Par pamatu filmā ņemts brīvā nēģera Solomon Northup tāda paša nosaukuma autobiogrāfiskais darbs, kuru viņš uzrakstīja pēc tam, kad tika ļaunprātīgi piemuļķots un pārdots verdzībā, 12 gadus strādājot dažādās dienvidu štatu plantācijās.

***

At the beginning of this month „The Movie club” (as we call ourselves now) started to look into the list of 2014 Academy Award Nominees or in this case into the list of potential winners for I am nearly 100% sure that Steve McQueen’s „12 Years a Slave” (2014) will be the one film bringing home an Oscar for Best Picture. The film is based on the memoir of the same name by Solomon Northup – a free negro who is maliciously cheated and sold into slavery and spends the next 12 years working in different southern state plantations.

Lieki piebilst, ka filma izklāsta nopietnu un vēl mūsdienās aktuālu tēmu – cilvēku tirdzniecību – tomēr šoreiz ar to vien man nebija gana. Lai arī cik slavēta, filma mani līdz galam neuzrunāja.  Acīm redzamā un vienkāršā stāstījuma forma šeit nekalpoja kā izteiksmes līdzeklis, bet, manuprāt, tieši otrādi, bija tieši tik uzstājīga kā sarkana lupata vērsim, ļoti maz ko atstājot pašatklāsmei. Liekas, ka režisors centies savā filmā iekļaut pēc iespējas vairākus šī traģiskā stāsta aspektus, līdz ar to pilnībā neatspoguļojot galveno filmas vēstījumu tiem, kas „no malas”.

***

Needless to say that the film focuses on the grave and ever-present topic  - slavery (or human trafficking as it is called today) – however, for me it was not enough this time. No matter how praised the film didn’t  connect with me fully and the reason could be the obvious and plain narration which left very little to revelation. It looks like as if the director has tried to include as much biographical details as possible, not reflecting enough the true message of the story to „the outsiders”.

Par "malējajiem" šeit jāsauc visi ne-amerikānieši, jo filmā skaidri nolasāma tā dēvētā Amerikas pilsoniskā reliģija, kas sevī ietver brīvības ideju kā cilvēciska cilvēka iekšējo stāvokli. Tas nozīmē, ka mūsu izvēles nevis citi diktē to, vai būsim brīvi vai nebrīvi jeb, citiem vārdiem, tikai izvēloties kļūst par „cilvēku” mēs kļūstam brīvi, savukārt necilvēcīgs vergturis nekādi nevar būt brīvs, jo ir pakļauts konkrētiem rīcības modeļiem, no kuriem viņš nevar atkāpties. Šādā perspektīvā skatoties – kurš tad filmā īsti bija brīvs, un kurš ne?

***

With „outsiders” I mean all non-American people, because the film implies the so called American civil religion which includes the idea that freedom is a part of humane human condition meaning that whether a person is free or not is determined only by the choices we make and not by something others think. In other words, only by choosing to be humane you can become free, while the inhuman slave masters can’t possibly be free because they are limited by the patterns of action they are supposed to follow. This perspective makes you wonder – who really were the free ones and who were the slaves in this story?

12 years a slave publicity stills. Copyright © 2013 Fox Searchlight Pictures. All rights reserved.

No pozitīvās puses, jāuzslavē filmas scenogrāfija un operatora darbs – lēnās, poētiskās ainas, kurās ietverta visa dzīves gudrība un skumjas , piemēram, Solomona skatiens, kas ieurbies skatītājā, vēstot, ka kaut kas viņā ir salūzis uz neatgriešanos. Kā arī jāizceļ otrā plāna aktrises Lupitas Nyong’o tēlojums (par kuru 99% arī viņa dabūs savu Oskara statueti), kura prožektoru gaismā nokļuva ne tikai sava aktiertalanta, bet arī izsmalcinātā stila dēļ.

***

On the positive side I have to distinguish the excellent cinematography and stage design – the slow, poetic scenes include all the world’s wisdom and sadness at the same time, for example Solomon’s long stare to the camera implying that something  has broken inside of him for good.  Also I would like to highlight actress Lupita Nyong’o who dazzled Hollywood not only with her performance (she’s 99% likely to receive an Oscar for Best Supporting Role as well) but also with her distinct fashion sense.

Lupita Nyong'O publicity stills. Copyright © 2013 eonline.com. All rights reserved

Rezumējot, filma ir cienīga, tomēr noteikti nebūs tā, kuru atcerēšos, kā labāko 2013. gada filmu. Un, ja runā par verdzības tēmu, pagājušā gada Oskara nominanti (un ieguvēji), šīs tēmas aizsācēji - brīnišķīgi iedvesmojošā „Lincoln” (2012, Steven Spielberg) un pat satīriskā „Django Unchained” (2012, Quentin Tarantino) - man tomēr patika labāk.

***

To sum up, the film is worthy of an Oscar nomination, however it won’t stay into my mind for long I’m afraid. And considering this topic, last year’s Oscar nominees (and winners) -  the beautifully inspiring „Lincoln” (2012, Steven Spielberg) and the satirical „Django Unchained” (2012, Quentin Tarantino) were more my cup of tea.

Žans-Liks Godārs teicis:” Es piekrītu, ka filmām nepieciešams sākums, vidus un beigas, tomēr tām nav obligāti jābūt secīgām.” Tieši tā ir arī ar brīnišķīgo filmu „Two for the road” – viss ir apgriezts kājām gaisā - cinisks sākums, aizraujošs piedzīvojumiem pilns vidus un liktenīgās beigas. 

*** 

Jean-Luc Godard has famously stated:”I agree that a film should have a beginning, a middle and an end but not necessarily in that order.” And that is exactly what can be said about the wonderful film „Two for the Road” – everything has been turned upside down – there’s the cynical beginning, the ravishing and adventurous middle part and an end written in the stars.

Ar darba kolēģēm esam aizsākušas aizraujošu spēli, kurā katru nedēļu viena no mums iesaka kādu must-see filmu, tādējādi viena otru izglītojot kino lauciņā. Un pagājušonedēļ mani patīkami pārsteidza kāda priekš manis vēl nezināma, tomēr jau tagad starp mīļākajām filmām ierindojusies Stanley Donen (tas pats „Singin’ in the Rain” un „FunnyFace” režisors) 1967. gada filma „Two for the road”  ar Audrey Hepburn un Albert Finney galvenajās lomās.

***

Me and my colleagues have started an exciting new club in which each week one of us pick a must-see film thereby educating each other in the field of film art. And last week I was blown away (pleasantly) by Stanley Donen’s (he’s also the director of „Singin’ in the Rain” and „FunnyFace”) „Two for the Road” (1967) with Audrey Hepburn and Albert Finney. And even though it was fairly unknown for me then I can honestly say that it has already made my all time favourite film list.

Filma atšķetina kāda precēta pāra stāstu, kas, kā vēsta simboliskais nosaukums, notiek uz kāda Francijas dienvidu ceļa, pa kuru precētais pāris savas kopā būšanās laikā braucis ne vienu reizi vien – dzīves cikliskums, tā teikt. Uz šī ceļa tad arī izklājas viss 10 gadu kopā pavadītais Džoannas un Marka stāsts – pirmā satikšanās, iemīlēšanās, svarīgākie dzīves pagriezieni, šķēršļi, strupceļi un visbeidzot atrisinājums. Un kā jau nojautāt, tas tiek izklāstīts priekš tā laika kino diezgan avantgardiskā nelineārā stilā – no beigām uz sākumu, tad uz vidu, atkal sākumu, uz beigām, tad uz vidu, un visbeidzot no sākuma uz beigām.

***

The film unravels the story of a married couple which (as implies the symbolic title of the film) takes place on a specific road in Southern France which the couple have taken many times before during their time spent together – the cycle of life, so to speak. And everything that has happened during the 10 year marriage of  Joanna and Mark  is inlaid on this road – their first meeting, the falling in love, the most important turning points, the obstacles, the seeming dead-ends and finally the resolution. And if you didn’t suspect it yet – the narration is somewhat avant-garde for the cinema of that time because of its non-linear style – it’s like a mosaic that goes from the end to the beginning, then to the middle, then back to start, again to the end and finally from the middle back to the beginning and then to the ending.

Tāpat jāpiemin filmas lieliskie, asprātīgie, filozofisku dzīves atziņu pilnie dialogi (ne velti šeit Oskara nominācija filmas scenārija autoram Frederic Raphael), kas pat drūmākajos filmas brīžos kārtējo reizi atgādina par dzīves ironiju. Par ironijas nepārtrauktas klātesamības atgādinājumu kalpo arī vēl kāds inovatīvs filmas tehniskais paņēmiens – ainu pārklāšanās ievadot/nobeidzot vienai otru – un tas, kādā secībā tās sakārtotas, nebūt nav nejaušība.

***

I have to also comment on the film’s wonderful and witty dialogues that are just bursting of philosophical thoughts (no wonder Frederic Raphael got the Oscar nomination for the best original screenplay) and even in the gloomiest moments of the film remind us about the irony of life. And if that wasn’t enough we are always reminded about the ever-present irony with the help of another innovative technique – the overlapping scenes which introduce/finish each other because if you look carefully you will see that the order of those scenes is not coincidental.

 Two for the Road publicity stills. Copyrigth © 1967 Twentieth Century Fox. All rights reserved

Rezumējot, filma ir ļoti sirsnīga un patiesa (vairāk saistībā ar dzīvi, nekā ar laulāto attiecībām), un var jau būt, ka tā saprotamāka top cilvēkiem, kas ir šādās attiecībās, tomēr tas nemaina faktu, ka tajā nolasāms diezgan nepārprotams vētījums – dzīve ir kā līkumots ceļš, un to, vai tas ies uz leju vai uz augšu, izlemjam mēs paši. Tieši šī ārpus laika esošā atziņa arī padara filmu tik labu.

***

To sum up, the film is very sincere and honest (more in relation to life than to spousal relationship) and even if it is more comprehensible to people who are in such relationship, it doesn’t change the fact that it delivers a very distinct message to all of us – that life is a winding road and it is only up to us to decide whether it will wind up or down. And at the end of the day this timeless theme is what makes this film so great.

Vienmēr, kad cilvēki jautā tik ļoti grūto jautājumu - kura ir tava mīļākā filma - vienīgā jēdzīgā un godīgā (attiecībā pret citām filmām) atbilde šķiet ir "Lord of the Rings" triloģija (Peter Jackson, 2001 -2003) - vienkārši tāpēc, ka tas bija varenākais projekts ever, un, kad likās, ka neko tādu kino pasaulei vairs nepiedzīvot - vēsture atkārtojās, tā teikt! Pēc vairāku gadu diskusijām par galvenās lomas atveidotāju (tomēr žēl, ka Ian Holmes bija iespēja redzēt tikai kā novecojušu Bilbo, redzēs, ko mums sniegs britu komiķis Martin Freeman), kā arī par režisora krēslu (sākot ar Guillermo del Toro kā režisoru un Peter Jackson kā producentu līdz Peter Jackson kā režisoru un Guillermo del Toro kā scenāristu) beidzot tika paziņots, ka pirmā no 2 (!) J. R. R. Tolkīna the Hobbit kino versijām gaidāma jau 2012. gada beigās.
***
Whenever people ask me this extremely difficult question - which is your favourite film? - the most coherent and honest (respecting other films) answer in this matter would be "The Lord of the Rings" trilogy (Peter Jackson, 2001 - 2003) - and it's simply because it was and still is the most awesome project ever. And just when you thought that the world of cinema would never again experience a project like that - the history repeated itself! After numerous years of discussions over the actor who would play the main role (it's a pity that we were able to see Ian Holmes only as a elderly Bilbo, but he haven't yet seen what Martin Freeman has in store for us), as well as discussions over who would take the directors seat (from Guillermo del Toro as the director and Peter Jackson as producer to Peter Jackson as director and Guillermo del Toro as screenwriter) it was announced at last that the first of 2 (!) J.R.R. Tolkien's The Hobbit films versions would reach the silver screens at the end of 2012.

Photos: James Fisher/ Warner Bros. pictures

Kopā ar pirmajiem attēliem no jaunās filmas atrādot mums vienus no galvenajiem tēliem stāstā - 13 rūķus, kuri kļūst par Bilbo sabiedrotajiem cauri šim negaidītajam ceļojumam, Peter Jackson jau iepriekš skatītājiem piedāvā to nenovērtējamo aizkulišu materiālu, kas tik ļoti sajūsmināja Lord of the Rings fanus, savās rokās iegūstot apjomīgos (12 disku) DVD komplektus. Pati no savas pieredzes atzīšos, ka šis aizkulišu materiāls bija gluži kā 4. filma- un sajūta - gluži kā pati tajā piedalītos, tāpēc ar sajūsmu uzņēmu Peter Jackson video dienasgrāmatu no the Hobbit filmēšanas viņa facebook lapā, tādējādi ļaujot pašiem trakākajiem (un visiem citiem interesentiem) šī projekta faniem sekot līdzi filmēšanas gaitai, un varbūt ieinteresēs arī jūs.

***

Together with the first photos of the upcoming film introducing the audience with the 13 dwarfs that accompany Bilbo on this unexpected journey, Peter Jackson also gives us the opportunity to see in advance the priceless backstage material that the fans of the Lord of the Rings were so excited to discover when they received their voluminous (containing 12 discs) DVD packages. My own experience with these materials is that it just felt like the 4th film or even better - like I was taking part in the filming process myself - that's how great the extra material was. So you can imagine how overjoyed I was when I discovered Peter Jackson's facebook page with his video diaries from the location of the Hobbit allowing fans all over the world to follow the filming process, and maybe it will interest you too.


Peter Jackson stāsta par pre-production un sagaida aktierus, lai sāktu filmēšanu/ Peter Jackson tells us about the pre-production and welcomes the actors, so to start shooting.


Peter Jackson un Andy Serkis stāsta par pirmā filmēšanas bloka beigām un nākamajiem plāniem/ Peter Jackson and Andy Serkis talks about the end of the first shooting block and their future plans.


Peter Jackson laiž muļķi, un mēs tiekam sīkāk iepazīstināti ar rūķu atveidotājiem/ Peter Jackson goofs around and we are get a close-up of the actors who are playing the dwarfs.

Lai cik daudz šogad runāts, domāts, smīkņāts par hipsteriem, tomēr jāatzīst, ka tas ir šīs sezonas trends, un varbūt ne kā subkultūra, bet kā fenomens (stila) tie noteikti tiks ierakstīti vēstures lappusēs. Hipsteru stils pārņēmis arī Kino, un citējot kādu latviešu dziedātāju „Hipsteri ir cilvēki, kas paņem lietas no citiem laikiem un remiksē tās savā dzīvesstilā,” (ņemts no www.whimsicalagnesiga.com bloga) tad Xavier Dolan ar savu filmu „Les amours imaginaires” (Iedomātas mīlestības, 2011) tam ir spilgts piemērs, pārņemot 50to gadu filmu veidošanas manieri gan tādu paņēmienu kā slow-motion, gan arī vispārējā stila un izjūtas ziņā, līdz pat filmā izmantotajai mūzikai, ņemot vēra, ka Dalida „Bang Bang” jau var saukt par klasiku.

***

Despite all the talk, thoughts and laughs about hipsters this year I must admit that they have become the trend of the season, maybe not so much as a subculture, but more as a phenomena (of style) and will therefore be written in history. The hipster style has also taken over the world of cinema and if the quotation of a Latvian singer is true, that “A hipster is a person taking things from past and remixing them in his/her current lifestyle,” (taken from the blog www.whimsicalagnesiga.com) than Xavier Dolan and his film “Les amours imaginaries” (2011) is the best example of that. Not only has he adopted the film techniques of the 1950s (like slow-motion), but he has created also the style and feel of that time, as well as the music, taking into account that Dalida “Bang Bang” is already considered a classic.



No vienas puses, šo filmu varētu saukt par manifestu hipsterismam, tomēr, no otras puses, tā arī satur lielu devu sarkasma, kas veltīts visiem vintage puišiem un meitenēm. Vislabāk tas atspoguļojas abu tēlu vēlmē līdzināties kādam citam (skat. James Dean un Audrey Hepburn), kas īstenībā atbilst postmodernās identitātes konstruēšanas fenomenam – svarīgāka par būtību un personību ir čaula, maska, vai kā nu tu gribi to saukt. Kaut gan visa kulminācija, manuprāt, filmā ir aktrises Monia Chokri tēlotās Marie vintage stila vēstules rakstīšanas maniere – šī epizode sevī vienā aptver visu hipsteru kustības domu (sak, ja gribu kļūt par hipsteru, lūk, kādam jābūt manam dzīves stilam).

***

On the one hand, this film can be seen as the manifestation of hipsterism, however, on the other hand, it still contains a considerable part of sarcasm towards all the vintage boys and girls. The most obvious example would be both of the main characters and their desire to be someone else (see James Dean & Audrey Hepburn) and as a matter of fact it actually conform with the phenomena of the construction of a postmodern identity – that more important than personality or essence is the shell, the mask, or whatever you want to call it. The highest peak of this, however, is when Marie (played by Monia Chokri) is writing a vintage love letter – it’s the episode which incorporates the essence of the hipster movement (say, if I want to be a hipster, this is what my lifestyle should be like).

Tomēr jokus pie malas – filma ir scenogrāfiski krāšņa (ne personāžus, ne arī apkārtējo vidi nevarētu nosaukt par pelēku), un satriecoši reālistiski ir ne tikai abi galveno lomu tēlotāji (pats Xavier Dolan un Monia Chokri), bet arī pamīšus sižetiskajai līnijai attēloto pseido - interviju kolorītie varoņi, kuras filmas sižetu nevis saskalda, bet tieši otrādi – lieliski papildina, jo galu galā visu kopā vieno kopīgā tēma – partnera meklēšana jeb kulšanās pa šo dzīvi ar vienu vienīgu mērķi – atrast to vienīgo un īsto otro pusīti, kas lielākoties beidzas ar vilšanos, jo mēs katrs mākam atrast otrā ko kritizēt vērtu, tomēr gandrīz nekad savā egoismā nemākam paskatīties paši uz savām nepilnībām, kas varbūt nešķiet īpaši pievilcīgas pretējam dzimumam. Filmas galvenie varoņi ir snobiski un egocentriski un savā virspusējībā nepamana to, ka ir pavisam vienaldzīgi arī tik pat seklajam noslēpumainajam smukulītim Nikolā, jo nevienai no abām pusēm nemaz negribas īsti ķēpāties mīlestību, gribas tikai spēlēt mīlestību (tā teikt, lai izskatās stilīgi), kā mans draugs teica: „Skumja filma.”

***

All jokes aside, however, this film is scenographicaly exuberant (you couldn’t say that either the characters or the scenery are grey); the main characters (played by Monia Chokri and Xavier Dolan himself) are shockingly realistic, and so are those from the pseudo- interviews, which intervene with the plot throughout the film and supplement with it perfectly (and not disintegrate it, as you might think) – because in the end there’s only one theme behind them all and that is the search for a partner or in other words getting along somehow in this life with a sole purpose – to find the one and only one’s better half. However, most of the time he search ends in disappointment, for we all know how to look critically at the potential life partners, yet we often fail to see this imperfection in ourselves, which are as off-putting as those in others. The main characters of this film are both snobbish and egocentric and in their superficiality don’t see that they are as uninteresting to the equally shallow mysterious hottie Nicolas as other potential lovers are to them, because neither of them actually wants to get in this mess called love – all they want is just to play love (to look cool, so to say). As my boy-friend puts it: ”It’s a very sad film.”

Filma ir cienījams jau par kino ģēniju nodēvētā Xavier Dolan pirmais daiļdarbs, un, kā jau minēju, vislielākais patīkamais pārsteigums man ir veiksmīgi veidotā filmas montāža, kurā sižets mijas ar intervijām, kā arī ar video klipiem cienīgiem kadriem, kā piemēram šis.

***

For already a film genius called Xavier Dolan this first attempt is fairly estimable and as I already said the biggest surprise for me was the well-suited montage where the plot line is repeatedly substituted with interview extracts or with some video-clip worthy episodes, like this, for example.




Ja jūs gaidāt filmu par īsto mīlestību - būsiet pārsteigti.
Ja gaidāt filmu par nelaimīgu mīlestību - būsiet pārsteigti.
Ja gaidāt filmu ar morāli - būsiet pārsteigti.

***

If you expect this film to be a romantic love story - you're in for a surprise.
If you expect this film to be a sad love story - you're in for a surprise.
If you expect this film to have a morale - you're in for a surprise.